Untitled

Gunārs Kawasaki ratā rauj,

Edgars viņam skaļi bļauj:

"Skaties ceļu, nevis gaisu,

vēl aizlidosi pa taisnu!"

Paskat – Andra atkal nav,

Andris skrūvēšanu vien baud’.

Eļļa, skrūves, atslēgas rokā,

viņš to moci ceļ kā štokā.

Tikmēr Guntars ar Jāni smej:

“Ko tas Edgars atkal lej?

Katru reizi stāsts kā jauns —

vai nu klapē, vai nu brauc.”

Andris savu bembi pilda,

kamēr Guntars savu silda.

Jānis riepas pumpē, pūš,

lai uz ceļa nebūtu tūkš.

Tikmēr Edgars, gods un slava,

Hondai klapē izpūtēju’ — tā ir viņa dzīves daba.

Un tā visa banda kopā,

motobraucēju sirdis rokā.

Kur mocis rūc un gumija kūp,

tur draudzība nekad nepazūd!

Gunārs Kawasaki ratā šauj,

vējš kā pērkons garām lauž.

Edgars pakaļ kliedz ar smaidu:

“Tu te cirks vai moto braidu?”

Andra, protams, atkal nav,

jo Andris skrūvē – tas viņam prāts.

Eļļa, detaļas un troksnis salds,

tā viņam meditācijas stāts.

Guntars ar Jāni atkal ķiķina,

skatot Edgaru, kas dusmas piknina.

"Ko tu hondai klapē klāt?

Tā taču jau grib mierā stāt!"

Andris savu dzelzi ceļ,

Guntars savu silda, svelž.

Jānis riepas pumpē čakli.

lai uz ceļa tiešām “traki”.

Un Edgars, nelabojams gars,

ar izpūtēju kaļ kā bars.

Katram moto savs raksturs klāt,

bet draudzībai — nav kur pazust, kā nā