Cerība nekrīt

Katru rītu mostos, galvā vēl migla,

Bet sirdī dzirkstele, kas nekad neizdzisīs.

Pasaulē troksnis, bet klusumā dzirdu,

Ka viss, kas man vajadzīgs, jau sen ir iekšpusī

Kritieni māca, kā piecelties augstāk,

Katrs solis – stāsts, nevis kļūda.

Man teica – “nevarēsi”, bet redzi, es eju,

Ar ticību sirdī, kas deg kā uguns.

Jo cerība nekrīt, viņa tikai paceļ,

Pat kad viss šķiet beidzies, viņa klusi vēl deg.

Tumsā deg gaisma, kas sirdīs liek tecēt,

Cerība – mana melodija, kas nekad nerimst.

Redzu sienas, bet tās nav mūžīgas,

Katrs sapnis ir spārni – es lidoju pāri.

Neviens neteiks, ko varu vai nevaru,

Jo spēks manī ir lielāks par bailēm

Gribu būt dzīvības skaņa šai pilsētā,

Kur katrs skrien, bet maz kas elpo.

Es elpoju ticību, ritmā ar sirdi,

Un katrā taktī jūtu – viss vēl būs.

Jo cerība nekrīt, viņa tikai paceļ,

Pat kad viss šķiet beidzies, viņa klusi vēl deg.

Tumsā deg gaisma, kas sirdīs liek tecēt,

Cerība – mana melodija, kas nekad nerimst

Un kad ceļš ir tumšs, es dedzinu gaismu,

Katrs solis – kā uzvaras skaņa.

Cerība runā man ausī klusi:

“Nepadodies – jo tu vēl elpo.”

Jo cerība nekrīt, viņa tikai paceļ,

Viņa tikai gaida, līdz tu pats notici sev.

Tumsā deg gaisma, kas nekad nenodzēšas,

Cerība – mana dziesma, mans spēks, mans zelts